Reiz dzīvoja trīs draugi – zeme, kurai vārds bija Māra, mēnestiņš ar vārdu Matīss un saulīte ar vārdu Maija. Reti gan sanāca draugiem tikties, jo katram savs darbiņš darāms. Brīvdienās visi saskrien kopā un pārrunā, kā nu kuram pa nedēļu gājis, ko kurš darījis, ko sastrādājis. Pirmā runu iesāka – zemīte Māra : „Zināt, draugi, katra diena man kā svētki !!! Iepazīstu tik daudz cilvēku, kuri risina savstarpējas problēmas. Un tie neskaitāmie meži, kuri jāuzrauga, bet tās upes un krāšņie okeāni ! Darba daudz,” saka Māra, “bet sirdī tik līksmi un jauki, ka gribas diet. Gribas palīdzēt te zvēriņam, te kukainim. Nav jau viegls darbiņš izraudzīt zemīti.”

Pēkšņi mēnestiņš Matīss iejaucas : “Jā! Jā! Man arī tīk palīdzēt ! Esmu radis naktīs, kad visa zemīte un pasaule guļ, dziedāt šūpuļa dziesmu un ieajāt visus. Rūpējos, lai visi atpūšas pēc darba un gatavojas jaunai dienai. Tas ir tik brīnišķīgi”, samulst Matīss. Bet arī saulītei Maijai ir kas sakāms : „Cik gan es esmu priecīga, ka spēju katru rītu modināt pilnīgi visus – gan ļautiņus, gan kustoņus, gan jebkuru citu. Es iespīdu katrā lodziņā un noraušu pa kādai asarai, un jautri rotaļājos pa ūdens virsmu, un lieku smaidīt .” Tā, draugiem runājot, ātri paiet diena un katram jāsteidz darīt savi darbiņi. Galvenais ir tas, ka katrs no draugiem ar prieku uztver savu darbu, viņiem ir arī prieciņš dalīties tajā vienam ar otru.